"Pārbaudījumi palīdz nepieķerties šīs zemes lietām, tie liek mums pacelt savu skatienu augstāk par pasauli."
 
      Aktuāli       Svētie    Dzīve klosterī          Dievs manā dzīvē    Svētie sakramenti     Lai nenomaldītos            Arhīvs

 

  22.novembris

 Cecīlija

  Mocekle

  Dzīves dati

  Dzimusi ap 200.gadu Romā

  Mirusi 230.gadā (?) turpat

  

    Dzīve

  Cecīlija esot bijusi ļoti skaista augstdzimusi romiete, kura jau no bērnības jutās saderināta vienīgi ar Kristu. Tomēr vecāki lika viņai precēties ar pagānu jaunekli Valeriānu. Kāzu svinību laikā Cecīlija zem skaistās līgavas kleitas uzvilka kreklu, kuru bija ļoti sāpīgi nēsāt.

Līgavas istabā viņa savam līgavainim atklāja patiesību: “Man līdzās stāv eņģelis un sargā manu šķīstību.” Valeriāns piekrita viņas neaizskaramībai ar nosacījumu, ka viņš drīkstētu redzēt eņģeli. Cecīlija mudināja viņu atrast sirmo Romas bīskapu Urbānu I, sakot, ka viņš viņu atgriezīšot pie ticības un nokristīšot, bet pēc tam viņš varēs redzēt eņģeli.

  Valeriānam vīzijā parādījās svēts sirmgalvis, kurš viņa priekšā turēja rokās grāmatu rakstītu ar zelta burtiem. Valeriāns sāka ticēt, un Urbāns I viņu nokristīja.

  Atgriezies pie Cecīlijas, viņš ieraudzīja viņai blakus eņģeli, kurš viņiem sniedza rožu un liliju vainagus, kas piepildīja telpu ar debešķīgu smaržu. Kad pie viņiem istabā ienāca Valeriāna brālis Tiburtiuss, viņš brīnījās par rožu smaržu, kas bija jūtama istabā, un arī viņš atgriezās pie ticības.

  Par to, ka Valeriāns un Tiburtiuss apglabāja nonāvētos kristiešus, kas bija aizliegts, viņi tika iemesti cietumā. Bruņiniekam Maksimusam pavēlēja apsargāt abus cietumniekus, taču arī viņš atgriezās pie ticības; prefekts Almahiuss lika Maksimusu sist ar pātagu, kurā iesieti svina gabali, un tā kā viņu nepārliecināja viņu diskusijas, viņš lika visiem trim nocirst galvas.

  Cecīlija apglabāja visus trīs vīriešus, taču Almahiuss nerimās. Viņš tīkoja pēc notiesāto īpašumiem, atrada Cecīliju un izteica viņai draudus. Cecīlija pārliecināja raudošos kalpus atgriezties pie ticības, un Urbāns I nokristīja viņus līdz ar vēl 400 citiem.

Pēc diskusijas ar Cecīliju, Almahiuss iedegās dusmās, un lika viņu iesēdināt verdošā katlā, taču viņa juta tikai vēsumu. Pēc tam bende mēģināja ar zobenu nocirst viņai galvu, viņš darīja to trīs reizes, taču viņam neizdevās nocirst Cecīlijas “stūrgalvīgo” galvu.

   Viņa, lai arī smagi ievainota, nodzīvoja vēl trīs dienas, novēlēja savu īpašumu nabagiem, atgrieza pie ticības tos, kuri stāvēja viņai apkārt, un tad – viņu salīkušu - tādu, kāda viņa bija, kad viņu mēģināja nonāvēt, zelta caurvītā tērpā ielika ciprešu zārkā. Tādā izskatā viņu atrada 1599.gadā, kad atvēra zārku. Urbāns I viņu apglabāja Romā, Kalistus katakombā blakus bīskapiem, un iesvētīja viņas namu par baznīcu.

  (..) Cecīlijas ciešanu stāsts, iespējams, radies pēc 484.gada un tiek uzskatīts par leģendu. (..) Tomēr ap 5.gadsimta vidu sākās svētās Cecīlijas godināšana Romas pilsētas daļā Trasteverē. 545.gada 22.novembrī tur tika svinēti svētās Cecīlijas svētki, ko pierāda kāda epizode pāvesta Vigilius dzīvesstāstā.

 819.gadā pāvests Paschalis I meklēja viņas kapu, Cecīlija viņam parādījās, un viņš atrada viņas zārku, ko viņš novietoja jaunuzceltajā svētajai Cecīlijai veltītajā baznīcā Trasteverē, ko uzcēla tajā pašā vietā, kur bija viņai veltītā baznīca 5.gadsimtā. Cecīliju godina arī pilsētā Albi; viņa ir arī Albi aizbildne.

 

Aizbildne

Cecīlija ir viena no tautā ļoti iemīļotām svētajām, īpaši tas ir vērojams romāņu zemēs. Meitenēm bieži tiek dots Cecīlijas vārds.

Cecīlija ir pazīstama kā viena no 14 svētajiem palīgiem nelaimē. Kopš vēlīnajiem viduslaikiem viņa ir arī Baznīcas mūzikas aizbildne.

Tāpat viņa ir arī aizbildne ērģelniekiem, ērģeļu būvētājiem, instrumentu izgatavotājiem, dziedātājiem, mūziķiem un dzejniekiem.

 

Atribūti

Cecīlija tiek attēlota ar rozi vai zobenu vai ar mūzikas instrumentiem – ērģelēm vai vijoli.

No: www.heiligenlexikon.de, www.kirchesite.de

Tulkoja Inese Golovacka, 22.11.2016.

 

 

   

                                                             

 

 

Atriebība vai piedošana?


 

  Šajā svētdienā “Sunday Bulletin”* autors Peter Stanford rosina visus aizdomāties par to, ka ir vajadzīga drosme, lai nostātos pret pasaulē valdošo viedokli attiecībā uz piedošanu.

  Viņš atgādina, ka politiskie līderi ir lepni paši uz sevi, skandējot, ka viņi ir vienisprātis ar cilvēkiem, pār kuriem viņi valda, un ka viņi politiku veido, balsoties uz to, ka tic tam, ka viņi zina, ko vēlētāji domā. Lielbritānijā, saka Stanford, dažādu politisko nokrāsu valdības pēdējo dekāžu laikā ir palielinājušas cietumos ieslodzīto cilvēku skaitu, ar likumu nosakot arvien garākus soda izciešanas termiņus un demonizējot tos, kuri ir izdarījuši noziegumu.

  “Tā ir vēsts, ko viņi domā, ka mēs gribam dzirdēt”, raksta Peter Stanford. “Cietums pārmāca”, tā 90.-tajos gados arvien skandējis kāds britu Iekšlietu ministrs, lai gan, kā norāda Peter Stanford, visi pierādījumi bija pret to. Ja mēs koncentrējamies tikai uz likumpārkāpēju sodīšanu, tad, saka Stanford, tad fakts ir tāds, ka tas dara vairāk vai mazāk iespējamu to, ka likumpārkāpēji atkal pārkāps likumu.

  Peter Stanford norāda, ka tā ir sabiedriskās dzīves nepievilcīgā puse, un ir daudz politķu, kas lielās ar apgalvojumu, ka viņi atsakās piedot, atsakās izrādīt žēlsirdību un līdzjūtību. Mazāk ir politiķu, kuri pretojas šādiem apgalvojumiem, tomēr tādi perspektīvi domājoši politķi ir, saka Stanford, kā piemēru minot, Nelsonu Mandelu, kurš bija ieslodzīts 27 gadus cietumā, jo pretojās Dienvidāfrikas aparteīda režīmam. 1990.gadā, kad viņu atbrīvoja, Nelsons Mandela centās radīt “varavīksnes nāciju”, turklāt tās veidošanā iesaistot savus bijušos vajātājus un mocītājus.

  Bībelē šādu lielu, publisku piedošanu, norāda Stamford, varam atrast stāstā par ķēniņu Dāvidu un viņa izturēšanos pret Meribbaalu, sauktu arī par Mephibosheth. Dāvida padomdevēji mudināja Dāvidu iznīcināt visus savus ienaidniekus, arī Meribbaalu. Meribbaals bija ķēniņa Saula, kurš vajāja Dāvidu, mazdēls un Džonatana, kurš bija Saula dēls, bet Dāvida draugs, dēls. Sarežģīta situācija. Džonatans un Sauls abi gāja bojā kaujā, kad Meribbaalam bija tikai pieci gadi. Viņa aukle tik ļoti krita panikā, uzzinot šīs sliktās ziņas, ka viņa, paņēmusi mazo bērnu rokās, skrēja prom, tādā veidā mēģinot viņu pasargāt, taču diemžēl viņa pakrita un tā ievainoja bērna kājas, ka viņš vairs nekad nevarēja staigāt un publiski rādīties sabiedrībai acīs.

  Tad, kad viss, kā pārstāstot Bībeles stāstu, min Stanford, nonāca Dāvida kontrolē, viņš, ņemot vērā Vecās Derības brutālo klimatu, būtu varējis viegli atbrīvoties no Meribbaala. Ja Dāvids gribētu saviem atbalstītātājiem parādīt sevi kā ķēniņu, kurš valda ar spēcīgu un stingru roku, viņš varētu likt nogalināt Meribbaalu. Tomēr, kā norāda Stanford, Dāvids parāda sevi kā pravietisku un perspektīvu vadītāju. “Esmu Tavā rīcībā”, Dāvidam saka Meribbaals, nomezdamies ceļos viņa priekšā un, iespējams, rēķinoties, kā uzsver Stanford, ar visļaunāko. Bet ko atbild Dāvids? “Tu vienmēr ēdīsi pie mana galda”, skan viņa atbilde. Turklāt vārdiem sekoja darbi - Dāvids nekavējoties, licis nodot Meribbaala rīcībā Saula zemes īpašumus. “Kas ir tavs kalps”, esot absolūtā pārsteigumā izdvesis Meribbaals,“ ka Tu rādi labvēlību tādam beigtam sunim kā man?“ (2 Sam 9:6-8).

  Arī mani pārsteidza šo abu cilvēku pazemība un atvērtība labajam. Lai cik ļauns bija Sauls pret Dāvidu, Dāvids tomēr novērtēja viņa dēla Džonatana uzticības pilno draudzību, un nenogalināja Džonatana dēlu, lai arī viņš bija arī ļaunā Saula mazdēls. Dāvids izrādīja labvēlību cilvēkam, kuram it kā vajadzēja saņemt sodu par vectēva grēkiem, tomēr piedošana un abu pazemība visu pārvērta mierā un pat taustāmā uzplaukumā.

  Peter Stanford uzsver, ka piedošana toreiz bija iesakņojusies sabiedrības kultūrā daudz dziļāk nekā tas ir šodien, taču piedošana ir tas, ko pieprasa mūsu ticība – pat tad, kad mūsu cilvēciskie instintikti spiež to nedarīt.

  Raksta autors norāda arī, ka daudziem politķiem, parādīt piedošanu, nozīmē atzīt savu vājumu. To, ka otrai pusei ir taisnība. “Pieprasīt atriebību un sodu – ir tas, ko cilvēki sagaida”, domā politiķi, raksta Stanford un turpina: “Ir nepieciešama īpaša drosme, lai turētos pretī šādai nostājai, un arī īpaša gudrība.” Pateicoties savai piedošanas kapacitātei, uzsver Stanford, abi – ķēniņš Dāvids un Nelsons Mandela – paši piedzīvoja uzplaukumu un ļāva uzplaukt arī tiem, kuri dzīvoja viņu tuvumā. Atsakoties no piedošanas, mēs varam aizsargāt savas egoistiskās intereses, bet bieži tas beidzas ar to, ka tas nodara tikai zaudējumus. Šajā Dieva Žēlsirdības gadā pāvests Francisks mudina mūs izrādīt žēlsirdības un līdzjūtības garu tiem, kuri nodara mums pāri – turklāt tas, kā atgādina Stanford, attiecas uz visiem – gan uz vēlētājiem, gan uz politķiem, gan uz kalpotājiem, gan uz karaļiem un valdniekiem.


 Inese Golovacka, 10.07.2016.

Detalizētāku informāciju lasiet: www.rpbooks.co.uk


 

*English Martyrs Catholic Parish aktualitāšu un garīgo pārdomu lapiņa, ko izdod “Redemptorist publications”, un ko ik nedēļas nogali, nākot uz sv.Misi ikvienam dala draudzes brīvprātīgie.


 

 

Svētceļojums Nr.2 Dieva Žēlsirdības gadā

pie svētā Antonija no Padujas

St.Chad's Cathedral Birmingham

25.06.2016.

 

   Dieva Žēlsirdības gads ir tiešām pilns žēlsirdības-ja mēs nevaram nokļūt pie svētā Antonija Padujā, tad viņš no Padujas atnāk pie mums uz Birmingemu!

  Mūsu svētceļojums pie sv.Antonija sākas ar 15 minūšu sastrēgumu Rugby pilsētā, netiekam uz lielā ceļa! Tomēr beidzot Dievs apžēlojas un atbrīvo mums ceļu pie svētā Antonija. Mierīgi nokļūstam līdz St.Chad's katedrālei un pat dabūjam pēdējo brīvo stāvvietu katedrāles privātajā stāvlaukumā – par velti! Kafijai šoreiz nav laika, steidzamies ātrāk uz St.Chad's pie sv.Antonija.

Jau ieejot pa katedrāles durvīm, mūs sagaida trīs brīvprātīgie, kuri dala visiem t.s. Welcome komplektu - sv.Antonija attēlu, tukšu lūgšanu kartīti, ku uzrakstīt lūgšanas, ielikt aploksnē un vēlāk iemest sv.Antonija lūgšanu kastē, un sv.Antonija no Padujas žurnāla “Messenger of Saint Anthony” reklāmas bukletu ar iespēju parakstīties uz šo žurnālu uz 11 mēnešiem + kalendāru par ₤21.

  Kad ieejam katedrālē, visi lūdzas sv.Antonija litāniju. Dodamies tieši pie sv.Antonija, pat sākumā apmulstam, ko darīt, jo neviena rindā nav. Uzrakstu savus lūgumus sv.Antonijam, tas man atgādinam vēstuli, ko rakstīju sv.Pio, pagodinu sv.Antoniju vēlreiz un iemetu lūgumus un sv.mises nodomu lielajā kastē. Pēc brīža jau sākas svētā Mise, piedaloties St.Chad's prāvestam Geraldam un diviem franciskāņiem fr.Mario Conte, kurš ir žurnāla izdevējs, un fr.Valentino pie altāra. Mūs visus no aizmugures sargā vēl trīs franciskāņi.

  Prāvests sv.Misē atgādina mums par svēto sadraudzību - par to, ka aiz altāra šķirstā ir svētais Čads, bet mums priekšā - sv.Antonijs no Padujas. Jau 20 gadus sv.Antonija no Padujas relikvijas ceļo pa pasauli. No šī gada 20.aprīļa līdz 2.maijam tās bija Filipīnās, kur sagādāja cilvēkiem daudz prieka un stiprināja cerību. Jūnijā sv.Antonija no Padujas relikvijas būs pieejamas godināšanai ASV, Kanādā, Dienvidaustrālijā, Apvienotajā Karalistē un Īrijā. Uz Birmingham sv.Antonija relikvijas atceļoja no Īrijas. Relikvijas šoreiz pavada pieci franciskāņu mūki Mazie brāļi no sv.Antonija Bazilikas Padujā.

  Vienā no diviem relikviju šķirstiem, ir t.s. peldošā riba, sprediķi stāsta fr.Mario. Fr.Mario ir maza auguma, bet ļoti ekspresīvs un sirsnīgs. Ar šo relikviju 2000.gada 30.aprīlī Argentīnā, Buenos Airesā, toreizējais arhibīskaps pēc svinīgās sv.Mises svētīja ticīgos. 1995.gadā šo relikviju Portugālē, Fatimā skūpstīja māsa Lūcija, kad relikvija par godu svētā Antonija 800 gadu jubilejai tika aizvesta uz Portugāli, jo svētais Antonijs bija PORTUGĀLIS, atgādina fr.Mario, uz Coimbra karmelītu klosteri. Otra relikvija ir ielikta zetītajā sv.Antonija statujas rokā. Mēs drīkstam pieskarties vai noskūpstīt tās abas.

  Vēlāk sprediķī fr.Mario izteiksmīgi atgādina, ka svētie paši nedara brīnumus, tos dara Dievs, bet viņi ir ļoti tuvu Dievam. Turklāt, viņš uzsver un ļoti uzskatāmi visiem parāda, kā svētais Antonijs visu laiku rausta Dievu aiz piedurknes, jo viņam ir tik daudzi mūsu lūgumi rokā! Tas visiem liek uzsmaidīt, jo ir teikts īstā itāļu degsmē un ticībā. Pēc tam viņš sprediķī apcer jautājumu, kas šodien nodarbina daudzus pētniekus un ticīgos, proti, vai svētais Francisks un svētais Antonijs ir tikušies vaigu vaigā. Ir pieņemts, ka šie abi lielie svētie, kuri ir bijuši laikabiedri – pat, ja arī ne uzilgu laiku no 1220 līdz 1226.gadam - ir tikušies trīs reizes. Vienreiz, kad sv.Antonijs bija devies uz lielo lūgšanu tikšanos (General Chapter of Mats) 1221.gada maijā Asīzē, tad otrreiz, saskaņā ar leģendu, 1224.gadā svētais Francisks brīnumainā veidā parādījies Arles kapitulā (Chapter of Arles), kad sv.Antonijs sprediķojis jaunajiem mūkiem par tēmu “Krusts”. Tomēr vissvarīgākais, kā uzsvēra fr.Mario, atkal uzskatāmi atdarinādams vēstules rakstīšanu, ir tas, ka viņiem ir pierādījums par vēstuli, datētu starp 1223. - 1224.gadu, ko svētais Francisks RAKSTĪJA sv.Antonijam, uzticēdams viņam izglītot brāļus teoloģijā, tomēr lūgdams, lai lekciju laiks neatrautu laiku lūgšanām.

  Interesanti, ka sv.Antonijam vīzijā parādījās Jēzus Bērns, un viņš pats ļoti mīlēja bērnus, un šajā sv.Misē, konsekrācijas laikā viena meitenīte ar gaišiem eņģeļu matiņiem nostājās netālu no altāra un vēroja konsekrācijas gaitu. Bērns vienkārši skatījās. Vēlāk māsa viņu satvēra un aiznesa prom. Padujā ir tradīcija, ka bērni veselām grupiņām nāk pie sv.Antonija saņemt svētību.

Īsi pirms sv.Mises beigām parādījāsmūsu arhibīskaps Bernhard Longley un atgādināja mums, ka svētais Antonijs ne tikai palīdz atrast zudušās lietas, bet mēs viņu varam arī piesaukt tad, kad paši esam kā pazuduši, apjukuši, nezinām, ko darīt. Arī prāvests atgādināja, ka Anglijai jālūdz sv.Antonijs īpaši pēc šī referenduma rezultātiem. Pēc tam arhibīskaps svētīja visus ar svētā Antonija relikviju – peldošo ribu.

  Pēc sv.mises visi gāja pagodināt sv.Antoniju-katrs tikai uz 2 vai 3 sekundēm, jo cilvēku bija daudz. Arī mēs piegājām vēlreiz. Personīgi es pirmajā reizē pat nezināju, bija liels satraukums satikties ar tik izcilu svēto, nezināju, ko lūgt no viņa, bet, kad pienācu, vārdi paši izlauzās no sirds: “Lūdz par mums, svētais Antonij! Lai mēs Kristus solījumu cienīgi topam.” Šī pati lūgšana izlauzās arī otrreiz, pieskaroties pie relikvijām. Tad sapratu, ka tas arī ir dzīvē galvenais: lai mēs Kristus solījumu cienīgi topam. Lai mēs esam ar Kristu visu savu dzīvi. Tad viss būs kārtībā.

Vēlāk nedaudz apsēdāmies baznīcas solā palūgties. Dievs mums atsūtija vēl vienu pārsteigumu – aizmugurējā solā apsēdās Andžela, ar kuru kopā pagājušajā gadā bijām diecēzes svētceļojumā Volsinghemā. Prieks bija milzīgs, kad, sniedzot Miera sveicienu, atpazinām cits citu. Tas bija kaut kas neticams, jo Andžela bija ieradusies no Coventry.

Kad beidzās cilvēku straume, cilvēki, kuri šeit kalpoja kā brīvprātīgie, izdomāja nofotografēties ar svēto Antoniju. Arī es ievēlējos šādu “bonusu”. Piegāju pie kalpotāja un jautāju, vai drīkstu nofotografēties kopā ar svēto Antoniju. Viņš priecīgs un no visas sirds man attrauca: “By all means! By all means!!” Tā nu tagad man ir bilde ar šo lielo svēto. Tālāk relikvijas no Birmingham aizceļoja uz Londonu.

Priecīgi braucām mājās, turklāt šoreiz bez maldīšanās izbraucām no lielās Birmingemas - ar svētā Antonija un svētā Čada dubulto aizbildniecību un sadraudzību.


Inese Golovacka, 26.06.2016.

Detalizētāku informāciju par svēto Antoniju no Padujas lasiet: www.saintantonio.org

 

1.Sv.Antonija_relikvijas_St.Chads_katedrale 2. Sveta_Antonija_relikvija 3.St.Chads_Relikviju_godinasana 4.Sv.Antonija_godinasana 5.Sv.Antonija_godinasana_2 6.Rel_Godinasana 7.Peldosa_riba 8.Ludz_par_mums_svetais_Antonij 9.Lai_mes_Kristus_solijumu 10.Cienigi_topam IMG_20160625_175805 javascript image gallery lightboxby VisualLightBox.com v6.0

 

 

Svētceļojums Dieva Žēlsirdības gadā

no St. Marie's Rugby

uz St.Chad's Cathedral Birmingham

18.06.2016.


 

  Svētceļojums uz mūsu diecēzes pērli – svētā Čada katedrāli – sākas katram svētceļniekam individuāli. Tā kā nav pietiekams svētceļnieku skaits, St.Marie's Rugby draudze neorganizē autobusu, bet katrs dodas uz Birmingham atsevišķi vai nu ar savu mašīnu, vai nu braucot kādam līdzi. Mūsu tikšanās vieta ir pl.14.55. pie svētā Čada katedrāles Svētajām Durvīm.

  Birmingham ir mūsu diecēzes lielākā un nozīmīgākā pilsēta, satiksme ir strauja, mums neierasta, zinām, ka ļoti jāuzmanās un ātri jāreaģē uz navigācijas norādījumiem. Svētā Čada katedrāli pamanām ļoti ātri, tās ieeja ir remontā, uz baznīcas sāniem lieli reklāmas burti ziņo par FLOWERS FESTIVAL. Vēlāk atklājam, ka Ziedu festivāls ir tieši šajā nedēļas nogalē, kas mums ir ļoti patīkams pārsteigums, jo īpaši, ka festivāls notiek pašā katedrālē. Sekojot draudzes diakona padomam sānielā viegli atrodam lētu stāvvietu pie sv.Čada - ₤3,00 par 4h- ļoti labs darījums šajā lielpilsētā.

  Nesteidzīgi aizejam iedzert kafiju, pavērojam Birmingemas cilvēkus. Pl.14.55. pie sv.Čada katedrāles durvīm satiekamies ar draudzes svētceļniekiem, lai visi kopā ar St.Marie's Rugby draudzes karogu ieietu pa Svētajām Dieva Žēlsirdības durvīm.

Ieeja ir no sāniem, durvis skaisti izpušķotas ar ziedu kompozīcijām. Pie svētītā ūdens trauka ir skaidrojums un pamudinājums, ieejot pa Svētajām Durvīm izdarīt krusta zīmi.

  Pēc ieejas katedrālē vidū ir gaiši zila arka, kas arī simbolizē diecēzes Svētās Durvis. Pēc ieiešanas katedrālē mūsu svētceļojuma grupa izklīst, viņiem nav tradīcijas, ka visa grupa kopā aiziet ar draudzes karogu pie galvenā altāra. Tas mums ir neierasti, tomēr sirdī katrs no mums nes piederību mūsu draudzei.

  Sv.Čada katedrāle ir konsekrēta 1841.gada 21.jūnijā, pateicoties bīskapam Thomas Walsh, jo tieši viņa darbības laikā daudzi Birmingham pilsētā pievērsās katoļticībai. Katedrāle ir pirmā katoļu katedrāle Anglijā, kas tika uzcelta pēc reformācijas 16.gadsimtā. Tā glabā svētā Čada relikvijas, kas datētas ar 672. AD. Sv.Čada katedrāles dizainu veidojis slavenais Augustus Welby Pugin, kurš bija atbildīgs arī par Westminster pili un slavenā Londonas pulksteņa Big Ben izveidi. Tā ir veidota ziemeļvācu gotikas 13.gadsimta stilā. 1941.gadā katedrāle svinēja savu simtgadi, un sakarā ar šo jubileju pāvests Pijs XII piešķīra tai Minor Basilica nosaukumu.

  Šajā Dieva žēlsirdības gadā sv.Čada katedrāle svin 175 gadu žēlsirdības jubileju Birmingham pilsētā. Tas tiešām ir Dieva brīnums šajā mošeju un tempļu, dažādo tautību un kultūru sajaukuma pilsētā. Interesanti, ka pirmie bīskapi, kuri ir sludinājuši ticību šajā katedrālē ir bijuši OSB – benediktiešu ordeņa mūki.

  Flowers Festival ar savu košumu un radošo garu pārsteidz jau pie pašas ieejas – tur mūs sagaida Jēzus ar bārdu un garu, košu, no papīra ziediem veidotu apmetni. To veidojuši St.Chad's Primary School bērni. Tomēr neļaujam novērst uzmanību no galvenā – ejam sasveicināties ar svēto Čadu, pie reizes izstāstot viņam visus lūgumus un problēmas, kas nospiež, lai viņš aiznes tās Jēzum.

  Pie svētā Čada statujas ieraugu fantastisku baltu ziedu kompozīciju, pēc tam arī otru, tad vēl trešo, kur ziedi grezno radoši izveidotas ērģeles un klavieru taustiņus. Pēdējā kompozīcija ieguvusi Gold – zelta novērtējumu. Vēlāk pamanu, ka arī citām kompozīcijām ir Gold novērtējums vai vairāki Silver vai Bronze - novērtējumi. Šeit nav pēdējās vai pirmās vietas. Aizraujamies ar fotogrāfēšanu – viss ir tik skaists, ar tik lielu entuziasmu un veltīšanos veidots. Turklāt ziedu kompozīciju tēma ir veltīta Dieva    Žēlsirdībai.

  Katra lūgšanu grupa, katra katoļu skola vai apvienība pati ir izvēlējusies tēmu želsirdības atspoguļojumam un arī atradusi līdzekļus savai ziedu kompozīcijai. Ir Pazudušā dēla atgriešanās tēma, Jona un valis, Atraitnes grasis, Cilvēku zvejnieki, Jēkabs, Jāzeps. Ļoti skaista ir kompozīcija no baltiem ziediem, kas veido uzrakstu MERCY. Ar baltiem ziediem ir izveidota kompozīcija par godu katedrāles arhitektam Pudžinam. Kā laivas priekšgals izveidots Noasa stāsts, Sieviešu apvienība ziedos ietērpusi Lurdas Dievmāti. Skaisti ir Žēlsirdīgā Jēzus stari un kompozīcijas, kas to spilgtina. Sv.Čada katedrāles brīvprātīgā stāsta, ka viņi jau trešo gadu organizē šo ziedu festivālu un piesakās arvien vairāk dalībnieku, lai gan viņiem pašiem ir jārūpējas par ziedu kompozīciju izdevumiem.

  Stāsts par pazudušo dēlu sākas ar kārdinājuma simbolu, proti, košu puķu pušķi, ar nevērīgi nomestiem vīna kausiem, ēdiena paliekām, tad seko “dadžu” jeb asu, pelēku ziedu pušķis, kas simbolizē vilšanos, izmisumu, līdz beidzot nāk liels, baltu ziedu žēlsirdības pušķis, pie kura Tēvs sirsnīgi uzņem savu nožēlas pilno pazudušo dēlu. Viņu tikšanos no aizmugures vēro otrais dēls. Cilvēku veltīšanos un mīlestību šo ziedu kompozīciju veidošanā var tikai apbrīnot. “Viss lielākam Dieva godam”, teiktu sv.Ignācijs.

Otrs pārsteigums, ko Dievs mums ir sagatavojis, ir Juniour Choir. Bērni laicīgi ierodas uz mēģinājumu, lai dziedātu sv.Misē. Pēc sv.Mises Ziedu festivāla ietvaros viņi vēlāk sniegs koncertu. Mūs izbrīna, ka uz 13 bērniem ir divi diriģenti - katram ir sava grupa, kad viņi mēģina.

  Palūgties gandrīz nav iespējams, bērni mēģina, cilvēki plūst apbrīnot ziedu brīnumus. Pēkšņi parādās katedrāles prāvests, redzot, ka vēlos viņu uzrunāt, uzreiz pienāk mums klāt, jautā, no kurienes esam. Atdodu viņam savu sv.mises nodomu, viņš priecīgi to paņem, aizkustinoši nosakot: “Bless you!!” Tas viss mums veido ļoti priecīgu un Dieva svētības pilnu noskaņojumu.

  Pēc sv. Mises laimīgi un svētīgi dodamies mājās, nedaudz maldoties pa Birmingham pēkšņi ceļu remontos nosprostotajām ielām,un cerot jau nākamajā sestdienā atkal atgriezties pie sv.Čada, jo 25.jūnijā Dievs ir sagatavojis nākamo žēlastību avotu visai diecēzei – sv.Čada katedrālē no pl.8.00 līdz pl.20.00. godināšanai būs pieejamas svētā Antonija no Padujas relikvijas.

The eyes of all look to you, Lord,

and you give them their food in due season,” skan noslēguma vārdi sv.Misē, kas man iekrīt sirdī - “Visu acis raugās uz Tevi, Kungs, un Tu dod viņiem barību savā laikā.” (sal.Ps 145,15).


 

Inese Golovacka, 19.06.2016.

 

1.Svetas_Durvis_St.Chads 2.St.Chad 3.St.Chad 4.St.Chad 5.Mercy 6.Piedosana 7.Zelsirdiba 8.Nav_citu_roku 9.Muzika 10.Ergeles 11.Tilts 12.Sirds 13.Darbi 14.Miers 15.Zelsirdiba 16.Jezus 17.Noa 18.Noa 19.Noa 20.Galvenais_altaris 21.Atraitnes_grasis 22.Kardinajums 23.Kardinajums 24.Vilsanas 25.Piedosana 26.Zelsirdigais_Tevs 27.Jonas_un_valis 28.Jonas 29.1.Jezus 29.St.Chads_School 30.Kristibu_kapela 31.Jekaba_engelu_kapnes 32.Pirms_sv.Mises 33.Juniour_Choir 34.Sv.Mise 35.I_believe 36.Pravests 37.Cilveku_zvejnieki 38.Pie_sv.Chada 39.Relikvijas javascript image gallery lightboxby VisualLightBox.com v6.0

 

 
                                         

 

ANGLIJAS MOCEKĻI

ENGLISH MARTYRS

4.maijs


 

4.maijā Anglijas Romas-katoļu Baznīca piemin visus Anglijas mocekļus.

Īpaši šeit pieminēti mocekļi, kuri cieta no karaļa Henrija VIII vajāšanām un nāvessodiem. Vieni no pirmajiem angļu katoļu valstvīriem, kas atteicās parakstīt Henrija VIII izdoto zvērestu, kurā viņš pasludina sevi par Anglijas baznīcas (pārņemot savā īpašumā klosterus, abatijas, baznīcas) galvu un piešķir leģitīmas tiesības bērniem, kuri dzimuši jaunajās attiecībās ar Annu Bolienu, bija Tomass Mors (Thomas Morus) un Džons Fišers (John Fisher).

Tomass Mors bija izcils jurists, Baznīcas tiesību pārzinātājs, bruņinieks, Henrija VIII diplomāts, kurš pat tika iecelts par lordu kancleru, kas mūsdienās atbilst permjerministra amatam. Džons Fišers bija Ročesteras bīskaps, ļoti ievērojama personība Anglijas Baznīcā. Viņi abi tika ieslodzīti London Tower cietumā, vēlāk notiesāti uz nāvi. Viņiem nocirta galvu uz ešafota. Parasti šādiem “noziedzniekiem” - lielajiem nodevējiem ar nearistokrātiku izcelsmi parastais nāvessods bija: pakārt, izraut ārā iekšas un sacirst četros gabalos. Tāpēc Tomasam Moram un Džonam Fišeram tika izrādīta īpaša Henrija VIII “žēlastība”, vienkārši nocērtot viņiem galvas. Pirms galvas nociršanas Tomass Mors esot jokojot teicis bendem, lai uzmanās, ka nenocērt arī viņa nodevīgo bārdu.

Tomas Mora un Džona Fišera galvas gan tika uzspraustas uz mietiem uz Londonas tilta, kuras pēc neilga laika vēlāk tika iemestas Temzā. Tomasa Mora galvu Mārgrētai, Tomas Mora meitai, gan izdevās izglābt, jo viņai izdevās piekukuļot Londonas tilta sardzes priekšnieku. Mārgrēta aizveda Tomasa Mora galvu uz Čelsiju, kur tā un pati Mārgrēta arī tika apglabātas.

Pie trim galvenajiem Anglijas mocekļiem īpaši piemin svēto Mārgrētu (citu), kura slēpa savā mājā katoļu priesterus. Par to viņai nācās mirt mocekļa nāvē. Vēl šodien daudzās senajās katoļu mājās var atrast īpašas slēptuves un pazemes ejas, kas bija paredzētas vajāto katoļu priesteru glābšanai.

Šajā pavasara dienā piemin daudzus mocekļus, kuri mira savas katoliskās ticības dēļ. Par godu viņiem daudzas katoļu baznīcas Anglijā ir nosauktas Anglijas mocekļu vārdā – tāpat kā mūsu, Ragbijas baznīca: English Martyrs'.


 

Inese Golovacka, 04.05.2016.

Avots: www.wikipedia.de

Christ_and_English_Martyrs_Rugby English_Martyrs_04.05.2015 St.Margareth_John_Fisher_Thomas_More javascript image gallery lightboxby VisualLightBox.com v6.0


                               

 ''Jēzus ir medus mutē, dziesma - ausī, gaviles – sirdī.''

 (Bernhard von Clairvaux)

                                                                               

Lieldienu vēstis no Kanādas katoļiem

 

 

Svētais Bērns Jēzu,

Žēlastības Vislielākais Dārgums,

Apžēlojies par Mums

 

 

Spēcīgā Bērnišķās Paļāvības novenna”

(Šo novennu lūdzas tikai vienu dienu - deviņas stundas pēc kārtas vienā un tajā pašā laikā)

Ak, Jēzu, Kurš teica, lūdziet un jūs saņemsiet, meklējiet un jūs atradīsiet, klauvējiet un jums tiks atvērts, caur Tavas Vissvētās Mātes Marijas aizbildniecību, es klauvēju, es meklēju, es lūdzu, lai mana lūgšana tiktu uzklausīta.

(Izsakiet savu lūgumu)

Ak, Jēzu, Kurš teica, visu, ko jūs lūgsiet no Tēva Manā Vārdā, Viņš jums dos caur Tavas Vissvētās Mātes Marijas aizbildniecību, es pazemīgi un steidzīgi lūdzu Tavam Tēvam Tavā Vārdā, lai mana lūgšana tiktu uzklausīta.

(Izsakiet savu lūgumu)

Ak, Jēzu, Kurš teica, “debesis un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs”, caur Tavas Vissvētās Mātes Marijas , es paļaujos, ka mana lūgšana tiks uzklausīta.

(Izsakiet savu lūgumu)

 

CORPUS CHRISTI procesija

Monks Kirby, Birmingemas diecēze, Anglija

05.07.2015.


  Svētdien, 2015.gada 5.jūlijā, neilgi pēc svētās Mises Rugby English Martyr’s draudzē devāmies uz netālo ciematiņu Monks Kirby, lai piedalītos Kristus Miesas un Asiņu procesijā. Rosemary, ierodoties šai ciematiņā, mums īsi pastāsta šīs vietas vēsturi: šeit reiz bijis katoļu mūku klosteris, klostera baznīca un pat katoļu skola. Katoļu skolu nācies likvidēt, to pārņēmusi anglikāņu baznīca (English Church), kas ir toleranta pret katoļu skolēniem – viņiem pasniedz katoļu ticības mācību.

  Līdz procesijas sākumam vēl ir nedaudz laika, tāpēc aizejam apskatīt vietējo katoļu saliņu šajā protestantu apgabalā – sv.Jāzepa katoļu baznīciņu (St.Joseph). Tā ir pavisam neliela. Interesanti, ka šeit netālu ir klosteris māsām ar t.s.vēlo aicinājumu. Šeit var iestāties arī atraitnes. Viena no māsām bijusi apveltīta ar galdnieka talantu un baznīcu rotā viņas darinātais lielais koka kristību trauks, runas pults un altāra krēsli.

  Draudzi apkalpo ļoti laipns katoļu priesteris Metjū (father Matthew), kurš savulaik pārnācis no anglikāņu baznīcas. Mani pārsteidz, ka šajā baznīcā ieraugu svētās Edītes attēlu. Tas man sagādā lielu prieku. Pie Rosemary pienāk sv.Jāzepa draudzes sakristiāne un pārsteigta paziņo Rosemary jaunumu – Īrijā sakristiāniem maksājot algu! Rosemary brīnās un saka, ka viņa un vispār Anglijā gan visi šo darbu darot brīvprātīgi.

  Pēc dažām minūtēm dodamies uz vietu, kur sāksies procesija. Pa vienai pilītei mūs pabaida lietus. Nevienam nav līdzi lietussarga - visi smaida un saka, ka paļaujas uz klostermāsām, jo viņām arī nav lietussargu. Tātad ceram, ka Dievs mūs sargās. Viss notiek lēni, nesteidzīgi, ļoti mierīgi. No Rugby ierodas English Martyrs’ draudzes prāvests tēvs Kriss. Visiem iedod lapiņas ar trim dziesmām. Ceļa posms ir īss. Lūdzamies par svētību mūsu draudzēm, šai vietai un mums pašiem, dziedot procesijas dziesmas: “Sweet Sacrament divine”, “Alleluia! Sing to Jesus!” un “Faith of our fathers”.

  Sv.Jāzepa baznīcā ieejam sausi un neskarti, bet Vissvētākā Sakramenta pagodināšanas laikā pēkšņi ievēroju, ka ārā aiz loga gāž kā ar spaiņiem jeb kā teiktu angļi: “It rains cats and dogs!”. Smaidu – mūsu paļāvība uz Dievu attaisnojās.

  Pēc Vissvētākā Sakramenta pagodināšanas un svētības saņemšanas dodamies uz balto telti, kur draudzes viesmīgās lēdijas visiem sagatavojušas “high tea” jeb pēcpusdienas tēju ar smalkām angļu tasītēm, angļu īpašajām maizītēm, sviestu un arī – kafiju. High tea smalkā atklāšana un apkalpošana man atgādina angļu filmu “Father Brown” – pat Rosemary smaida plata smaidu – viss ir labākajās lauku aristokrātijas tradīcijās.

  Kad priecīgi dodamies prom no viesmīgās Monks Kirby sv.Jāzepa draudzes, lietus jau ir beidzies. Pa ceļam baznīcas dārzā atklājam rozmarīnu un nofotografējamies, jo mums blakus taču ir Rosemary! Ejot mājās, acīs iekrīt sārtās dzīvžoga rozes – kā skaista Dieva žēlastības zīme.

Tā mēs Anglijā pirmoreiz piedalījāmies Kristus un Miesas Asiņu procesijā un saņēmām daudz prieka un svētības.

Inese Golovacka, 31.08.2015.


 

1.St.Joseph_Monks_Kirby 2.Kristibu_trauks_St.Joseph 3.Saint_Edith 4.Sv.Edite 5.Pulcesanas_procesijai 6.Father_Chris_father_Matthew 7.Rosemary_Maris 8.Procesija 9.Ludzam_svetibu 10.Tuvojamies_St.Joseph 11.Sweet_Sacrament_divine 12.Faith_of_our_fathers (2) 13.Living_still 14.In_spite_of_dungeon 15.Fire_and_sword 16.O_how_our_hearts 17.Beat_high_with_joy 18.Whenever_we_hear 19.That_glorious_word 20.Faith_of_our_fathers 20.Sweet_Sacrament_of_peace 21.Blessed_be_the_name_of_Jesus 21.Joy_joy_joy 22.High_tea 23.High_tea 25.Joy_joy_joy 26.Joy_joy_joy 27.Joy_joy_joy 28.Rozmarins_un_Rozmarija_pie_St.Joseph 29.Dienas_izskana 30.English_roses_Rugby javascript image gallery lightboxby VisualLightBox.com v6.0

 

  

  Birmingham diecēzes svētceļojums uz WALSINGHAM, uz Anglijas nacionālo Dievmātes svētvietu notika sestdien, š.g. 9.maijā. Svētceļojuma 2015.gada tēma: MARIJA, KLUSUMA MĀTE.

"VIŅA MĀTE VISUS ŠOS VĀRDUS PATURĒJA SAVĀ SIRDĪ." (Lk 2:51)

Svētceļojuma vadītājs bija Birmingham palīgbīskaps Viljams Kenijs (William Kenney) C.P., kurš arī teica sprediķi svētceļnieku sv.misē, kas sākās pl.13.45. Svētceļojuma nodomi bija šādi:

1)par konsekrētajiem;  2) par nabadzīgajiem un sociāli maznodrošinātajiem Anglijā; 3) par svētīgā Džona Henrija Ņūmena (John Henry Newman) un svētīgā Dominika no Dievmātes ( Dominic of the Mother of God; Barberi) kanonizāciju; 4) par aicinājumiem uz priesterību, diakonātu un ticības piepildītu dzīvi; 5) par visiem mūsu privātajiem nodomiem.

Svētceļojuma programma bija šāda:

Pl.11.00 - ierašanās ar autobusiem un Slipper Chapel apmeklēšana. Slipper Chappel atrodas Volsinghemas Dievmātes statuja, ko svētais Jānis Pāvils II 1982.gadā sava Anglijas  apmeklējuma laikā, svinot sv.misi Londonā nolicis uz altāra, sakot, ka Volsinghemas Dievmātei ir noteikti jābūt klātesošai šajā svētajā misē. Tagad uz Slipper Chappel plūst svētceļnieku straumes, lai lūgtos šīs statujas priekšā un ieliktu Dievmātes klēpī visas savas rūpes un raizes, priekus un pateicību par sniegto patvērumu. Mēs uz turieni devāmies uzreiz, kad atbraucām, vēlāk Slipper Chappel jau vairs nevarēja tik vieli tikt iekšā - kad nācu ārā, pie ieejas gaidīja jau gara svētceļnieku rinda. Ne tik gara kā pie mūsu Dievmātes Aglonā, tomēr pārņēma prieks, ka tik daudzi Anglijas katoļi grib saņemt Dievmātes palīdzību.

 

SAM_4221 SAM_4226 SAM_4229 SAM_4239 SAM_4240 SAM_4243 SAM_4247 SAM_4249 SAM_4251 SAM_4252 SAM_4262 SAM_4263 SAM_4266 SAM_4267 SAM_4269 SAM_4273 SAM_4275 SAM_4276 SAM_4280 SAM_4281 SAM_4282 SAM_4283 SAM_4284 phoca gallery lightboxby VisualLightBox.com v6.0

   Pl.13.45. sākās sv.mise, kurā piedalījās ļoti daudzi priesteri, un ko vadīja bīskaps Viljams. Viņš uzsvēra, ka, lai arī viņam pusaudža gados šķita, ka Svēto Rakstu lasījumi atkārtojas, stāstot vienus un tos pašu stāstus, ka brīžiem bijis garlaicīgi, tomēr reiz viņš sapratis, ka tie tiek atkārtoti tāpēc, ka aiz tiem kaut kas slēpjas; ka tajos slēpjas kaut kas ļoti dārgs, kas noteikti ir jānodod nākamajām paaudzēm. Viņš arī pieminēja Jēzus pirmo brīnumu kāzās Kānā. Uz Marijas teikto, ka kāzu viesiem vairs nav vīna, Jēzus it kā skaidri viņai atteica, ka Viņa laiks vēl nav pienācis. Tomēr Marija  bez kavēšanās gāja pie kalpiem un teica: "Dariet visu, ko Viņš teiks." Kā viņa zināja, ka Jēzus palīdzēs, lai gan atbilde bija noraidoša? Marija tik ļoti labi pazina savu Dēlu, ka nešaubījās ne mirkli. Viņa zināja, ka aiz Jēzus vārdiem kaut kas slēpjas. Bīskaps noslēdza sprediķi ar to, lai mēs ļautu Dievam mūs pārsteigt: "Let God surprise you!" Volsinghemas jaunais rektors Džons Āmiteidžs (Mgr John Armitage) sv.mises beigās paziņoja, ka kopā mēs esam šobrīd 1035 svētceļnieki. Anglijai tas ir ļoti daudz. Viņš dedzīgi aicināja ziedot Volsinghemas attīstībai, kurā trīs gadu laiku plānots investēt 10 mijonus sterliņu mārciņu, uzceļot jaunas mītnes svētceļniekiem, jumtu aizsardzībai pret lietu, konferenču centru, Adorācijas kapelu u.c. Pēc tam pa svētceļnieku rindām sāka ceļot mazi bērnu spainīši, kas visos izraisīja smaidu.

  Pl.15.30 sākās Rožukroņa procesija, kad 1,8 jūdzi gājām kājām, lai pagodinātu Vissvētāko Sakramentu, aizlūgtu par svētīgo kanonizāciju, lūgtos par aicinājumiem Birmingham diecēzē un saņemtu noslēguma svētību vietā Elmham House Gardens, kas atrodas netālu no pirmās Dievmātes svētnīcas drupām. Par spīti aukstajam un brīžiem tik nežēlīgajam vējam, Dievmāte mūs ik pa laikam iepriecināja-ceļa sākumā ar aitu ganāmpulku, kas metās nākt mums līdzi, un ceļa gaitā ar masīvajiem zemes vaļņiem, kas sargāja mūs no stiprā vēja. Tas bija ļoti uzskatāms un silts Dievmātes patvērums.

Pl.17.00 devāmies uz mājām - ļoti noguruši, bet iekšēji prieka pilni par saņemtajām žēlastībām - tām, kuras vēl saņemsim, un ar kurām Dievs mūs vēl pārsteigs.

                                                                                                                                                                                                                                       Inese Golovacka

                                                                                                                                                                                                                                       10.05.2015.

  „Es esmu Augšāmcelšanās un Dzīvība; kas Man tic, dzīvos”  (Jņ 11,25)

'ANIMA CHRISTI'' mērķis ir sludināt Evaņģēliju:

 - sniedzot ieskatu svēto un  konsekrēto cilvēku dzīvē agrāk un tagad, 
 - stāstot par Svētajiem Sakramentiem un žēlastībām, ko Dievs caur tiem dāvā, 
 - sniedzot informāciju par to, ar kādām problēmām un izaicinājumiem kristieši saskarās 
un/vai var saskarties ikdienā gan Latvijā, gan visā pasaulē, un kādas tam var būt sekas, 
 - iepazīstinot cilvēkus ar Baznīcas dzīvi pilsētā un laukos,
 - sniedzot kristiešu liecības par saskarsmi ar Dievu viņu personiskajā dzīves ceļā.
 

 

     E-pasts:maris2008@inbox.lv

  Copyright © 2012 Anima Christi - All Rights Reserved www.animachristi.lv